Latviešu Pētnieciskā problēma: attiecas uz Latvijas lielākā mākslas muzeja (turpmāk tekstā LNMM) pieejamības aspektiem cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Ar vārdu „pieejamība” tiek apzināta ne tikai nokļūšana uz muzeju vai iekļūšana muzejā, kaut šis aspekts arī nav mazsvarīgs, bet arī tas, cik muzeju vērtības vispār ir iespējams apzināt. Kā LNMM risina šo problēmu, kādus pasākumus organizē, lai muzeju vidē integrētu neredzīgos un vājredzīgos? Analizējot citu valstu pieredzi, noskaidrot, vai LNMM ir ierīkoti audio gidi, skaidrojumi Braila rakstā, pieejami taktili eksponāti, vai tiek organizētas diskusijas, kas saistītas ar mākslu un vai ir ievēroti nepieciešamie infrastruktūras pielāgojumi? Analizējot intervijas ar neredzīgajiem un vājredzīgajiem ļaudīm, rodas izpratne par to, cik ļoti nepieciešama ir diskusija par mākslu, jo forma vai apraksts neatrisina problēmu pilnvērtīgi, tādējādi iespējams radīt tikai vispusīgu izpratni. Dziļāka izpratne rodas tad, kad neredzīgais vai vājredzīgais iesaistās diskusijā, uzdodot sev interesējošus jautājumus, tādējādi pietuvinoties mākslas darba idejai, ne tikai formai. Šāda veida diskusija neprasa lielas pārmaiņas muzeja vidē, toties ir ļoti efektīvs līdzeklis veiksmīgai redzes invalīdu integrācijai mākslas vidē. Aptaujātās personas uzsver to, ka nav nepieciešams aplūkot pēc iespējas vairāk mākslas objektu, viņuprāt, kvalitatīvāks muzeja apmeklējums ir gadījumos, kad pie katra no objektiem tiek pavadīts ilgāks laika posms. |
