Latviešu Visiem labi zināms, ka likumi domāti, lai tos pārkāptu, teorijas patiesumu pierāda tās izņēmumi, principi ir kā guļošie policisti utt. Saprotam, ka dzīvojam neviennozīmības laikmetā un daļēji tāpēc šī darba pamattēma ir paradokss jeb absurda patiesība. Ar paradoksu pēc tā definīcijas saprot tādu secinājumu, kas nonāk pretrunā ar pie tā novedošajiem loģiskajiem apsvērumiem. Mums jau no skolas laika tiek netieši norādīts, ka paradokss ir izņēmums, ka tā ir nestandarta situācija, jo visi izteikumi liek izdarīt acīmredzami patiesus slēdzienus. Īstenībā paradokss veido lielu mūsu ikdienas daļu, un mums reti izdodas no tā izvairīties. Rezultātā, lai cik grūti nebūtu to atzīt, cilvēki nav pavisam un tikai loģiskas būtnes. Un tas vairāku iemselu dēļ: 1) viņi pakļaujas emocijām un viņu lēmumus iespaido racionālo informācijas apstrādi neskaroši impulsi; 2) dzīve ir tikai teorētisks konstrukts, ko veido, ja tā var teikt, „vairākas dzīves“, ko izdzīvojam diendienā, vairāki skatupunkti, ko ieņemam un kuri bieži ir diametrāli pretēji iepriekšējiem; 3) cīņa starp racionālu būtni un dzīvnieku cilvēkā. Kaut viena no izteiktākajām atšķirībām starp dzīvnieku un cilvēku ir spēja domāt simbolos, abstrahēties no konkrētās problēmas un risinājumu meklēt, balstoties pieredzē un šo situāciju pasīvi ietekmējošos faktoros, šī prasme vai drīzāk īpašība tiek „pastumta malā“, dodot vietu emociju uzplūdiem un/vai morālas dabas aizspriedumiem. Tas nozīmē, ka, kaut arī apstākļi veido situāciju, kurā loģiskais rīcības plāns šķiet acīmredzams, mēs tomēr mēdzam rīkoties citādāk, jo „tā gribējās” vai „tā mums vai citiem nešķita pareizi” utt. |
Angļu „Para-doxa or a shuffled fairy tale” is a contemporary dance performance that concentrates on the contradictions created by every member of any society, contradictions created in order to be able to be a part of this society. These include laws, restrictions, principles that we as a community agree on and work hard to follow, even if every part of our body and soul desires to push them aside and do as we please. The fenomena of paradox is used as the main tool for creating the structure and ambiance of contrariety and a seeming lack of rationality. The visual design of this performance is inspired by two elements – animal-like movement and the struggle between light and darkness. The dancers switch between their animal personas and human selves while the room is varied by five light sources attached to the floor. At the end the perfomance is perceived differenty by every audience member, depending on the position of their seat wich affects lighting and the foreground – background disposition. Also depending of the spectators choice of assembling the different scenes in the order of their preference. |