Latviešu Saziľā lietotā valoda mēdz būt atšķirīga – to ietekmē gan cilvēka vecums, izglītība, sabiedrība, kurā viľš dzīvo, gan arī sarunas partneris, teiktā saturs un mērķis, ar kādu izteikums tiek lietots (Pinker 1996, 29). Lai gan sarunvaloda un arī izlokšľu leksika nereti uzlūkota kā pazemināta stila izteiksmes līdzeklis, jāpiekrīt S. Pinkeram (S. Pinker), kurš norāda, ka „lingvistiem arvien nākas cīnīties ar mītu, ka strādnieku šķirai piederīgie un neizglītotie vidusšķiras pārstāvji lieto vienkāršāku vai primitīvāku valodu. [..] Sarunvaloda ir – gluţi kā krāsu izšķiršana vai iešana – tehniska meistarība, kas funkcionē tik netraucēti, ka lietotājs tās pārvaldīšanu uztver kā pašsaprotamu un pat neapzinās sareţģīto mašinēriju, kas slēpjas aiz tās neuzkrītošās virsmas”1 (Pinker 1996, 32). Tas pierāda, ka ikviens valodas slānis ir pētniecības vērts, un jau izsenis arī izlokšľu faktu apkopošana un pētīšana latviešu un ārzemju valodniecībā ieľem būtisku vietu. B. Bušmane un E. Kagaine min, ka „izlokšľu faktu nozīmīgums daţādu lingvistikas, kā arī citu zinātľu nozaru (piemēram, etnoģenēzes) problēmu risināšanā ir neapstrīdams, tāpēc arī izlokšľu materiālu vākšanai, sistematizēšanai un pētīšanai tiek pievērsta liela uzmanība” (Bušmane, Kagaine 1980, 101; par to arī Kagaine, Bušs 1995, 5). Šie jautājumi aktuāli līdz pat mūsdienām. |
