Latviešu Maģistra darbs „Mājas izveide svešā zemē kā heterotopisks projekts: Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienas un indivīda mājvieta „Straumēnos”, Lielbritānijā”, pievēršas mājai kā pētījuma priekšmetam. Darba mērķis ir saprast, kas fizisko māju (ēku, dzīvokli, istabu) padara par mājām – emocionāli piepildītu vietu; kā tiek konstruēta māju sajūta; kas kādu vietu padara par mājām lielākā mērā kā kādu citu. Individuāli, mājas vide nereti tiek uztverta kā ļoti pašsaprotama, tās būtiskumu pamanot vien ārkārtas apstākļos. Lauka pētījums tika veikts Anglijas latviešu organizācijas - Daugavas Vanagu fonds lauku īpašumā „Straumēnos”, un šeit mītošo senioru, 2.Pasaules kara trimdas latviešu kopienas un individuālajās mājās. Mājas izveide šeit primāri ir bijis kolektīvs projekts, ar mērķi radīt Anglijas latviešu veco ļaužu mītni un sabiedrisko centru, un tikai tad mājas, kuras veido indivīds. Pētījuma fokusā ir abas šīs vides. Lauka darbā tika izmantotas trīs pētniecības metodes - līdzdalīgais novērojums, dziļās intervijas un fotogrāfiskā dokumentēšana. Pieeja datu interpretācijai ir fenomenoloģiska. Šāds skatījums rosina vērst pētnieka uzmanību uz sajūtām, atmiņām un intuīciju, kas raksturo pieredzi un jēgas veidošanos. Šajā aspektā būtiska loma ir arī ķermenim, kas, pēc fenomenologa Morisa Merlo-Ponti (Maurice Merleau-Ponty), ir veids, kādā cilvēks pieredz pasauli. Balstoties uz Mišela Fuko izstrādāto heterotopoloģiju, mājas, kas dažādu apstākļu mijiedarbībā radītas „Straumēnos”, tiek analizētas kā heterotopiskas. Pētījuma lauks tiek aprakstīts un analizēts no trim dažādām, taču saistītām perspektīvām – fiziskā telpa un laiks, sociālā telpa un personiskā telpa. Pētījumā secināts, ka diasporas pārstāvjiem dzīvojot kopienā, izveidojas hibrīda dzīves telpa, kurā dotajos apstākļos iemītnieks rada un sev piemēro personisko un sociālo vidi, kas kopā rada kā individuālo, tā kolektīvo mājvietu. Veiktā pētījuma gadījumā, būtisks apstāklis ir iemītnieku kopīgā vēsture un vienojošais trimdas naratīvs, kas veido viņu piederības izjūtu vienai kopienai. Darba centrālais arguments ir, ka vecāka gadagājuma cilvēka „mājas” sākums un beigas, jeb izjūta par mājām, ir tieši atkarīga no tās iemītnieka kontroles un ietekmes līmeņa šajās „mājās”. Šī kontrole un ietekme ir saistīta ar vides saprotamību un pazīšanu (un otrādi), un tas ļauj mājās būšanas izjūtu konceptualizēt dažādos līmeņos (ēka, apkaime, pilsēta, reģions u.tml.). |
Angļu "Creation of a home in a foreign country as a heterotopic project: the World War II Latvian exile community's and individual's home at "Straumēni" in Great Britain" focusses on the concept of home. The research aimed to understand: what makes a physical house (building, apartment, room) into a home, an emotionally fulfilling place; how the feeling of home is constructed; what makes one place more of a home than any other. The fieldwork for this research was carried out among senior residents at "Straumēni" (Catthorpe Manor in the East Midlands), which belongs to the Latvian Welfare Fund. The establishment of the home in 1975 was a cooperative project. Its primary aim was to create a retirement home and Latvian community centre; the formation of individual homes was secondary. The research focusses on both environments. Three fieldwork research methods were used: participant observation, in-depth interviews and photographic documentation. The approach to data interpretation was phenomenological. This inspires researchers to draw attention to feelings, memories and intuition, which characterize experience and the formation of feeling. According to phonomenologist Maurice Merleau-Ponty, the body plays an essential role in this and it is the way in which people experience the world. The homes that have been created at "Straumēni" are analysed on the basis of Michel Foucault's 'heterotopia'. Three different, but linked, perspectives are described and analysed: physical space and time, social space and personal space. It was concluded that members of the exile community, living together, form a hybrid living space, where they create and adapt their personal and social environment according to circumstances. Thus, they create an individual and a collective home. The essential factor was the inhabitants' common history and unified exile narrative, which form their sense of belonging to one community. The central argument is that, for elderly people, "home" or feelings of home directly depend on their level of control and influence there. These link to an understanding and acquaintance (and vice versa) with the environment which, in turn, make it possible to conceptualize the feeling of existence of home at different levels (building, neighbourhood, city, region, etc.). |