Latviešu Ikvienam cilvēkam svarīga ir piederības sajūta noteiktai nācijai, kultūrai, valodai, teritorijai. Ir situācijas un apstākļi, kas veicina gan viena indivīda, gan veselas sabiedrības grupas identitātes svārstības un mainīgumu. Kas nosaka indivīda, viņa ģimenes, veselas dzimtas un teritoriālās kopienas piederības izjūtas maiņu un jaunus identitātes meklējumus? Par nacionālās identitātes pamatu var kalpot arī kāda reģiona vai izloksnes valoda, kas var būt pakļauta dažādiem ģeolingvistiskajiem, demogrāfiskajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem. Nacionālās identitātes un valodas savstarpējā mijiedarbe īpaši sarežģīta ir situācijā, kad latviešu valodas telpa atrodas ārpus Latvijas ģeogrāfiskās teritorijas. A. Priedīte norāda, ka bieži mēdz runāt par austrumu latviešu (Sibīrijas un Krievijas latviešu ciemiem) un rietumu latviešu (latviešu mītņu zemes Eiropā, Amerikā) diasporu1. Vērtējot ārzemēs dzīvojošo tautiešu dažādo priekšvēsturi, viņa iedala tos trīs galvenajās grupās: pirmkārt, veclatvieši – Otrā pasaules kara latviešu bēgļi un to pēcteči, otrkārt, jaunlatvieši – latvieši, kas atstājuši Latviju pēc 1991. gada, treškārt, Krievijas latvieši – to latviešu pēcteči, kas izceļoja uz Krieviju pirms Pirmā pasaules kara, komunisma režīma laikā izsūtītie un to pēcteči (Priedīte 2007, 9–12). Šis dalījums nav pilnīgs. Te nav iekļauti latvieši, kuri dzīvo Lietuvas, Krievijas un Igaunijas pierobežā pēc Latvijas un minēto valstu robežlīguma noslēgšanas. Viena no tādām reģionālajām kopienām ir Būtiņģes2 un Sventājas latvieši. |
