Latviešu Bakalaura darbs ir veltīts diviem literatūras žanriem - pasakai un groteskai vai, precīzāk, to nozīmju slāņa bagātībai. Bieži gadās tā, ka minētā bagātība pārtop pārbagātībā, un literārais darbs sāk šķist nozīmēs pārslogots vai semantiski pārmērīgs. Šī pasaku un grotesku daudzslāņainība un neviennozīmība arī ir inteletuāli valdzinoša un darbā kalpos par pētījuma objektu. Tēmas izvēli noteica vairāki būtiski apstākļi. Pirmkārt, vēlme turpināt iepriekšējā gadā aizsākto literārās groteskas pētniecību. Iepriekšējā darbā tika izmantota kontentanalīze un hermeneitiskā pieeja, ar kuru palīdzību izdodas fiksēt groteskas funkcijas tekstā. Ņemot vērā faktu, ka groteska vēl nav pietiekami zinātniski korekti definēta, tā galvenokārt „uztaustāma“ kā kāda pārmērība noteiktā kultūrvēsturiskā kontekstā. Otrkārt, groteska Latvijas literatūras pētniecības laukā līdz šim nav bijis plaši pētīts fenomens, tāpat ne vienmēr tikuši skaidri iezīmēti kritēriji, kuri ļautu kādu izteiksmes līdzekli vai darbu apzīmēt kā grotesku. Jau izdotajos poētikas krājumos groteska ir definēta aprakstoši, izmantojot tādus apzīmējumus, kā deformēts, baiss, bet ne skaidri iezīmējot tās funkcijas un paradoksālo raksturu. Treškārt, groteskai literatūrā, ja tā var teikt, ir radniecīgs žanrs - pasaka, kuru bieži nepelnīti uztver tikai kā bērnu literatūras vai folkloras un kultūras mantojuma sastāvdaļu. Tomēr ir pamats zināmām šaubām, jo vairākām pasakām to oriģinālajā variantā ir tik makabras iezīmes, ka grūti noticēt tās kā vakara pasaciņas iemidzinošajam efektam. Minētajā kontekstā interesants ir veids, kā noteiktās pasakās sastopamā vardarbība iekļaujas deformētā un ambivalentā pasaules atspoguļojuma tradīcijas ietvaros. Tā lielo pasaku stāstnieku Jākoba un Vilhelma Grimmu (Jacob und Wilhelm Grimm) un Šarla Pero (Charles Perrault) pasakās ietvertās šausmas un pārmērības nav nejaušas, tām ir nozīmīgs kultūrvēsturiskais konteksts, kuru pamatā veido viduslaiku, reformācijas un kontrareformācijas laiku mantojums. Šo pārmērību semantiskā un sintaktiskā analīze varētu sniegt jaunas un interesantas šķautnes par kanonisko pasaku kopumu. |
Angļu Grotesque is an ambiguous literary term that can be solely understood within its historical period, meaning and function; G.G. Harpham’s and M. Bakhtin’s theoretical writings include the most comprehensive conclusions on the principles of grotesque, which are very valuable in the research field of grotesque Grotesque is a cultural relative phenomenon that mixes aesthetic and ethical categories. Understanding grotesque means not defining it, but establishing its functions and impact on culture; Cultural historical aspects clarify the virtue of grotesque in different centuries. Social and political features define standardized behavior, regulations and rules, as well as the relationship between an individual and society. Different concepts of the grotesque are not useful in understanding the role of the grotesque in American society and culture. This is because American and European grotesques have different origins. American author short story grotesques can be fully apprehended only with analysis of the semantic features. Grotesque text can be fully analyzed only if both pragmatic and semantic conditionsare taken in account; Brothers Grimm’ fairy tales first edition faiy tales include a wide range of violence and brutality layer that enriches the narrative tales and semantic aspects. |
