Latviešu Folkloras pētnieku interesi vēsturiski saistījuši teicēji, kuru attiecīgais vecuma posms liecina par aizvadītu pieredzes bagātu mūžu. 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta laikā, folkloristikas nozarei reflektējot par sevi, tās robežas un intereses objektu loks ir paplašinājies, meklējot un atrodot tautu (folk) ar savām zināšanām (lore) lielu un mazu sociālu grupu ietvaros, piemēram, starp kāda biroja darbiniekiem. Mūsdienās savu folkloru var atrast katrā sociālā vai profesionālā grupā – starp šoferiem, ārstiem, studentiem.1 Lai gan folkloristikai termina folklora radīšanas laikā ir visai maz kopīga ar to nozari, kas pastāv šodien,2 tās būtība saglabājusies nemainīga, pētnieku uzmanības centrā paturot cilvēka mentālo produktu. Bakalaura darba ietvaros folklora saprasta kā viens no veidiem, kādā izpaužas cilvēku sociālas grupas kopīgā identitāte un folkloras pētnieks attiecīgi kā tāds, kurš izzina, vai un kā šīs grupas ietvaros rodas un funkcionē folklora. |
Angļu Originally the interest of folklore researchers was caught by narrators, whose age shows lifetime full of different, but meaningful experiences. On 20th and 21st century because of folklore’s reflection on itself, borders and interests of folklore have increased noticeably by looking for folk with their own lore within large and small social groups. Although when the concept of folklore was made, it did not have much in common with folklore studies as we know them today, the idea of it has not changed - the most important thing for folklorists is narrator’s mental product. In this research folklore is understood as one of the ways how members of different social groups show their identity, but folklorists – as a person, who studies how the folklore funcions within those groups. |