Latviešu Muzeju lielākā vērtība vienmēr ir bijusi atmiņa. Muzejs, līdzās bibliotēkām un arhīviem, ir atmiņas institūcija, kuras uzdevums ir atmiņu saglabāšana, rekonstrukcija un prezentēšana. Tādēļ muzejs uzņemas lielu atbildību par to, kā tas savā darbībā ar vēstures naratīvu pauž attieksmi un atspoguļo, vai tieši otrādi – neatspoguļo kopienu identitātes jautājumus. Šī maģistra darba ietvaros analizēta muzeju loma tieši Latvijas krievu, kā lielākās iedzīvotāju kopienas pēc valsts pamatnācijas un vienas no vēsturiski un sociāli nozīmīgākajām Latvijas mazākumtautībām1, identitātes atspoguļošanā. Darba gaitā tika analizēti četri muzeji kuros vēsturiskajam naratīvam ir izšķiroša nozīme – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs, Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs un muzejs Ebreji Latvijā. |