Latviešu Kino vēsturē un kritikā pastāv skaņas fenomena pētāmības problemātika. Filmas skaņa ir teorētiski mazāk analizēta nekā attēls. Ja ārzemju kino kritikā un teorijā par skaņu filosofiskā aspektā un kinomākslā informāciju ir iespējams atrast, tad Latvijā skaņas fenomens kino vidē tiek uzskatīts kā pašsaprotams, tajā pašā laikā tas ir zinātniski neizpētīts un teorētiski maz apzināts. Tēmas izvēli noteica interese par iespēju ar kino valodas dažādajiem tehniskajiem un mākslinieciskajiem paņēmieniem uzrunāt skatītāju. Tādēļ ar savu darbu vēlos pievērst uzmanību skaņas fenomena komplicētajai dabai. Apzīmējums ― ”skaņas fenomens” attiecībā uz filmas audiālo ierakstu var šķist pārāk spēcīgs apzīmējums, taču uzskatu, ka tieši caur šādu skaņas celiņa apskates pozīciju iespējams tuvoties skaņas elementu plašo iespēju aptveršanai kinomākslā. |
