Latviešu Amerikāņu kino režisors Deivids Linčs (1946) savu pirmo eksperimentālo īsfilmu “ S ix Men Getting Sick ” (“Seši vīrieši kļūst slimi”) radīja 1966. gadā, m āco ties tēlotājmākslu Pensilvānijā. 1977. gadā viņš pārcēlās uz Losandželosu, kur studēja Amerikas filmu institūtā tēlotājmākslas maģistru. Iegūstot 10 000 dolāru stipendiju no mācību iestādes , viņš uzsāka darbu pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas “Gumijgalva” (1977). Nauda visai filmas uzņemšanai nepietika , tāpēc filmēšanas process ieilga uz 5 gadiem, taču satraucošais galarezultāts noteica to , kā attīstījās viņa karjera. Deividu pamanīja producents Mels Bruks, kurš to nolīga režisēt filmu “Ziloņcilvēks” (1982). Tie bija viņa pirmie komerciālie panākumi, ka s rezultējās astoņās kinoakadē mijas balvas O skars nominācijās, ieskaitot kā labākais režisors un labākais adaptētais scenārijs. Savukārt, viņa nākamā filma “Zilais samts” (1986), nostiprināja at zinību no kritiķu puses. A r šo filmu Linčs sāka savu sadarbību ar mūzikas komponistu Andželo Badalamenti, kurš turpmāk veidoja visu viņa filmu skaņu celiņus. 80. gadu beigās Linčs veica pagriezienu no lielā ekrā na uz televī ziju, veidojot seriālu Tvinpīka, kas guva ievērīgu atzinību no skatītājiem, kam sekoja arī film a “Tvinpīka: Uguns seko man!”. 1997. gadā uz kino ekrāniem parādījās viņa filma “Ceļš uz nekurieni”, neskatoties uz tās nepārāk veiksmīgajiem komerciālajiem panākumiem un miksētajām kritiķu atsauksmēm, tā atnesa jaunu paaudzi ar Linča filmu cienītājiem. Vi ņa nākamā filma “Malholandas ceļš” (2001) atnesa Linčam Kannu kinofestivāla labākā režisora balvu , kā arī tika atzinīgi novērtēta gan no skatītāju, gan no kritiķu puses. Linčs nav tikai kino režisors, viņa talants šķērso arī fotogrāfijas, mūzikas, skulptūr as un multimediju darbu lauku s . |
