Latviešu Kopš civilizācijas aizsākumiem kailums ir bijis organiska tēlo tājas mākslas izpausmes sastāvdaļa – vai tā būtu tēlniecība, lietišķā māksla, glezniecība, grafika vai arhitektūra. Cilvēka auguma apzināšanu un attēlošanu mākslas darbos var uzskatīt par tik pat dabisku un neapzinātu darbību kā elpošana vai staigāšana, ar piezīmi, ka dažādos Rietumeiropas mākslas vēstures periodos kailuma attēlošana bijusi tikai vairāk vai mazāk pieņemama konkrētā laika sabiedrības radītajos kanonos. Taču kopumā kailuma klātesamību Rietumeiropas mākslā var uzskatīt par bieži sastopamu parā dību – ne velti stājglezniecībā ir izveidojies atsevišķs tam veltīts žanrs. Savukārt, ja pievēršas tādam cilvēka attiecību izpausmes elementam kā skūpstam, tad nākas secināt, ka līdz 19. gadsimta 2. pusei tā klātesamība tieši stājglezniecībā ir bijusi daudz retāka parādība nekā kailums (skūpsta attēlojums biežāk sastopams grāmatu mākslā, grafikā un keramikā). Skūpstam cilvēce ir piešķīrusi garīguma dimensiju, tā simboliskā nozīme dažādās kultūrās, reliģijās un laika periodos ir bijusi atšķirīga. Arī mākslas vēsturē skūpsta simbolikai ir pievērsta uzmanība, taču biežāk sastopami pētījumi, kas piemērus meklē mākslā kā vienotā kopumā, neatdalot, piemēram, lietišķo no vizuālās mākslas. Svarīgi norādīt, ka skūpsts šajos pētījumos tiek skatīts tikai kā kādas pla šākas izpausmes sastāvdaļa, un uzmanība principiāli tiek piešķirta skūpsta simbolikai nevis tam, kā skūpsts tiek attēlots gleznā un, attiecīgi, cik lielu nozīmi / lomu skūpsta konceptam gleznā piešķir mākslinieki. |
