Latviešu Latviešu literārās valodas izveides un attīstības izzināšanā valodnieki ņēmuši vērā vairākus avotus: 1) folkloru, kuras nozīmīgums atzīts vienprātīgi; 2) vācu mācītāju sarakstītos tekstus, kuru dalība literārās valodas izveidē tiek vērtēta gan pozitīvi, gan negatīvi (Rozenbergs 1987, 10). Valodniecībā pastāv uzskats, ka vācu mācītāju rakstītie teksti ir kļūdaini un vairāk vai mazāk kroplīgi. Tāpat valodas pētnieki atzīst, ka šos vecos tekstus svešādus dara nevis to valoda, bet gan rakstība (Endzelīns 1982, 403; Blinkena 1985, 146; Rozenbergs 1987, 12), kas tika piemērota tā laika Latvijā lietotās vācu valodas rakstības principiem, kuri neatbilda latviešu valodas īpatnībām (Bergmane, Blinkena 1986, 10). |
