Latviešu Viens no galvenajiem skatuves mākslas darbu komponentiem ir skatītājs. Mākslinieki, radot savus darbus, vēlas, lai kāds tos redzētu, izjustu un pieredzētu, – teātris vienmēr ir publisks notikums. Laikmetīgajā teātrī vērojami dažādi eksperimenti ─ ir izrādes bez aktieriem, bez teksta, bez scenogrāfijas, bez režisora, bez mūzikas, bet skatītājs vienmēr ir viens no skatuves mākslas būtiskajiem elementiem, lai arī tiek mainīts tā novietojums, variēts skaits (ir izrādes tikai vienam skatītājam) u.c. Izrādi bez skatītāja nevar nosaukt par izrādi, jo tas ir viens no trim minimālajiem nosacījumiem, kā to atzīmējusi vācu teātra zinātniece Ērika Fišere-Lihta (Erika Fischer-Lichte), lai teātris būtu teātris: A persona attēlo X, kamēr S to vēro. Bakalaura darba ietvaros par laikmetīgu teātri tiek uzskatītas izrādes, kurām ir šādas galvenās pazīmes: nav teksta dominances, izrādes notiek ārpus klasiskām teātra telpām, nav konkrēts lomu sadalījums izrādes hierarhijas veidošanā – dramaturgs, režisors, aktieris, izpildītājs pats ir varonis un nespēlē kādu konkrētu lomu, “ceturtā” siena starp spēles laukumu un skatītājiem ir destrukturizēta. Lai gan nevar apgalvot, ka pilnīgi visām laikmetīgā teātra izrādēm raksturīgas tieši šīs iezīmes – tās tiek minētas, lai saprastu galvenās šī teātra veida ievirzes. Tā kā darbā ir pieminēts apzīmējums “mūsdienu” teātris, tad autors atzīmē, ka laikmetīgais teātris ir tikai līdzās pastāvoša forma vēl joprojām eksistējošajam tradicionālajam teātrim, kas atrodas teātra telpās. Tam ir dramaturgs, režisors, galvenais stāsts un motīvs, un aktieri izpilda konkrētas lomas, kā arī bieži eksistē tā saucamā “ceturtā” siena. |
